Esejā tiek pētīts tas, kā atveidota strādnieku šķiras kultūra un organizēšanās, iztirzājot Rainera Vernera Fasbindera Acht Stunden sind kein Tag (“Astoņas stundas nav diena”) – piecu sēriju seriālu, kuru režisors izveidoja rādīšanai Vācijas televīzijā. 1972. gadā pārraidītais seriāls vēsta par strādnieku šķiras kopienu, draugiem, ģimenēm un kolēģiem, kas strādā kādā instrumentu ražotnē Ķelnē. Seriālā apvienoti buržuāzisku televīzijas dramatisko komēdiju un lielākā mērā politizētu strādnieku filmu formālie elementi, parādot varoņus, kas organiski izstrādā darbavietas organizēšanās taktikas un galu galā arī paši savu kapitālisma kritiku. Ar mērķi pārdomāt kreiso politikas un strādnieku šķiras kultūras reprezentācijas 1970. gados un mūsdienās, šajā esejā es analizēju seriālu plašākā Fasbindera darbu kontekstā, izmantojot arī savu pieredzi mākslas darbinieku organizēšanā.

Izveidojot animāciju, kurā parādītas vairākas neeksistējošas patoloģijas, kas atsaucas uz agrīnām medicīnisko attēlu radīšanas metodēm, un 3D renderēšanas pamatā esošie procesi, kas ir konceptuāli balstīti fotogrāfijā, autors gan burtiskā, gan tēlainā veidā pēta medicīnisko attēlu faktualitāti un tiem rakturīgo objektivizāciju. Ar ekrāna piespiedu starpniecību attēli tiek saplacināti, izņemti no konteksta un bieži uztverti tikai estētiski. Rezultātā iegūtais materiāls ir izdomāts audzēju, abscesu un šūnu mutāciju kopums, kas izmanto medija dabu un pastāv tikai tāpēc, lai tiktu parādīts.

Rio Roje piedāvā reāllaika renderēšanas tehnikas pirmdemonstrējumu. Izmantojot šo tehniku, SVG attēli tiek sadalīti muzikālos toņos un skaņu tekstūru zumoņā ar mērķi pētīt atšķirības tajā, kā kustība tiek uztverta skaņā un attēlos. Noslēdzošais darbs sastāv no četrām animācijām, no kurām katrai ir divu kanālu skaņa, kā arī no pavadošajiem SVG attēliem un īsa apraksta, kurā detalizēts darba izveides process.

Reāllaika renderēšana, kas ir projekta galvenā daļa, notiek ar divdaļīgu algoritmu, kas sākumā parsē SVG attēla punktus X un Y vērtību tabulās un tad, izmantojot oscilatoru, kas svārstās starp zemskaņas un ultraskaņas frekvencēm, ģenerē attēla skaņu. Šīs renderēšanas procesā X un Y vērtības tiek pārvērstas attiecīgi kreisajā un labajā skaņas kanālā.

Otrā algoritma daļa funkcionē kā īpaši izstrādāts osciloskops, kurā kreisais un labais kanāls tiek uzzīmēts uz kartēziskas koordinātu plaknes, radot neregulāru, dekonstruētu avota attēla atveidojumu. Saspēle starp attēla apstrādes ātrumu un animācijas kustības fiksēšanas ātrumu – sešdesmit kadri sekundē – rada saraustītus pēcattēlus un “sastingušas” situācijas, kurās attēls šķietami nonāk jaunās konfigurācijās.

Šīs kompleksās interpolācijas starp skaņu un attēlu ļauj sasaistīt harmonijas spektrus ar vizuālām iezīmēm: Kā izklausās ar asiem, atkārtotiem vilcieniem zīmēts attēls? Kā izskatās zvana zvanīšana?

Ieceres tapšanā autors smēlies iedvesmu no viļņu tabulas sintēzes metodoloģijām, kuras Piston Honda Mk3 oscilatora radīšanā izmantojis Industrial Music Electronicsdibinātājs Skots Jēgers, kā arī viļņa metamorfēšanas tehnikas, kuru izmantošanu iespējamu padarījusi Synthesis Technology vadītāja Pola Šreibera programma WaveEdit.

Digitālā pasaule ir ērta vide dažādiem ar identitāti saistītiem eksperimentiem. Gandrīz vienmēr ir iespēja pašam veidot savu virtuālo tēlu, nosakot tā vecumu, dzimumu un lomu. Virtuālajā vidē drīkst arī neatklāt savu patieso identitāti, bet aizvietot to ar kādu citu – grafiskas ikonas, avatari, dažādi simboli un popkultūras varoņi var kļūt par daļu no cilvēka, spilgti raksturojot viņa personību vai drīzāk ideju par konkrēto cilvēku. Lai arī daudzi joprojām izvēlas savu seju aizstāt ar kādu anime tēlu, tikpat daudzi aiz biezas filtru kārtas eksponējas visā pilnībā un tā vietā, lai stilizētu tiešsaistesprofilu, labprāt stilizē visu dzīvi.

Mūsdienās gan privātu, gan institucionālu identitāšu veidošanā tiek iesaistīti pasaules gaišākie prāti un ieguldīti milzu līdzekļi; nereti tieši identitātes pievilcīgums nosaka personas vai uzņēmuma finansiālo veiksmi. Tāpēc, saprotot, cik vērtīga var būt veiksmīga identitāte, nepārsteidz fakts, ka identitātes zagšana ir ceturtais populārākais kibernoziegumu veids – tam līdzi, protams, nāk šantāža, draudi un dažādas citas spekulācijas, mēģinot izspiest naudu par laupītās identitātes atgriešanu. Rīgas tehnokultūras izpētes centra (RTRU) projekta ietvaros Spunde uzmeklē un interpretē dažādus ar identitātes meklēšanu, atrašanu un zagšanu saistītus faktus, kurus kombinācijā ar pārdomām un pašas pieredzi māksliniece vizualizē attēlu esejas veidā. Spundes mērķis ir faktos balstītā, asprātīgā veidā mēģināt saprast, kā virtuālās identitātes iegūšana un zaudēšana ietekmē mūsu reālo dzīvi un kas notiek ar visām tām identitātēm, kas joprojām atrodas gūstā.

Izmantojot vernakulāro fotogrāfiju un skolās izmantotos skolēnu biometriskos datus, šis pētījums iedziļinās “skolēnu kolektīva” (student body) attēlojumā un apritē. Tā vietā, lai attēli tiktu piestiprināti pie ledusskapjiem, glabāti makos vai saglabāti bibliotēkās, attēli, kas uzņemti ar mašīnām un algoritmiem, var nonākt bīstamās vietās - policijas rokās, privātu trešo pušu datubāzēs un CCTV ekrānos. Ja skolas ir paredzētas būt zināšanu radīšanas un apmācības vietas un palīdz "skolēnu kolektīva" socializācijā, ko nozīmē mācīt, mācīties un dzīvot vidē, kurā uzraudzība (surveillance) ir “drošības” nosacījums?

Pirms gandrīz 70 gadiem Andrē Malro nāca klajā ar ideju par muzeju bez sienām (musée imaginaire), kas būtu veidots no mākslas darbu fotoreprodukcijām, kā arī izstrādāja šāda “muzeja” priekšrocību un trūkumu detalizētu analīzi. Savukārt es piedāvāju veidu, kā domāt par fotogrāfiju, balstoties uz ideju par muzeju bez attēliem. Manis ierosinātā muzeja pamatā ir izpratne par fotogrāfiju kā praksi, aparatūru/tehnoloģiju un sociālās saziņas formu. Muzejs uzlūko fotogrāfiju kā sarežģītu mehānismu, kurā pārklājas darbs un brīvā laika pavadīšana: tāpat tas var būt arī ražošanas līdzeklis, izklaides avots un patēriņa prece. Šajā metodē ievīta noklusēta kritika pret patriarhālo un eirocentrisko koncepciju, kurā muzejs ir vērtīgu šedevru kolekcija. To vietā šajā muzejā izstādītas idejas, turklāt kā iesākti, topoši darbi. Bez šaubām, arī šajā muzejā ir attēli, taču tiem ir vairāk zemsvītras piezīmju loma. Vēl svarīgāk, ka to tapšanas laikā šie attēli eksistē(ja) vai nu ārpus tā, kas mākslas pasaulē ir vispārpieņemts, vai tās perifērijā.

Šajā priekšlikumā apskatītas vairākas muzeja telpas. Tās piedāvā fotogrāfiju aplūkot kā daļu no laikmetīgās tehnoloģiju kultūras, izmantojot tādus konceptus kā tīklotā fotokamera, darba-brīvā laika mašīna, kā arī novecošanās/paredzēšana (obsolescence/prescience). Daži eksponāti šajās telpās balstās uz vai ir cēlušies no tādiem avotiem kā Nikolaja Tarabukina sarakstītais produktīvisma manifests “No molberta līdz mašīnai” (1923), Abija Varburga Bilderatlas Mnemosyne (1927-29), protams, arī Andrē Malro “Muzejs bez sienām” (1953), Pjēra Burdjē “Vidusmēra māksla: Eseja par fotogrāfijas sociālo lietojumu (1965), Kraftwerk albums Die Mensch-Maschine (“Cilvēkmašīna”, 1978), Vilema Flusera “Tehnisko attēlu Visumā” (1985), Arielas Azulejas eseja “Izšķirošu fotogrāfijas mirkļu aizmiršana” (2018), Ļeva Manoviča un Emanuēla Arieli “Mākslīgā estētika” (2021) utt. Muzeja eksponāti var atsaukties uz citu mākslinieku un nemākslinieku darbiem, kā arī citiem autoriem un producentiem, piemēram, AI, Ežēnu Atžē, Beeple, Ivaru Grāvleju, Kerolainu Kaloveju, Zentu Dzividzinsku, MedlinuTērneri, Penelopi Umbriko, kā arī, cita starpā, dažiem no NFT tirgū veiksmīgākajiem fotogrāfiem.

Viktors Timofejevs prezentē papildmateriālus no sava darba “Četri tēli meklē nejaušu izeju”, kas sākotnēji izstādīts 2017. gadā Rīgā, Kim? Laikmetīgās mākslas centrā un nesen pārveidots grupas izstādei Kraftwerk Berlin. Darbs ir programmatūras darbināta horeogrāfija, kuru izpilda četri spēļu varoņu kloni. Starp īpaši RTRU izveidotajiem papildmateriāliem rodami horeogrāfijas pieraksti, ekrāna ieraksti un paša Timofejeva teksti.

Izstādē ar nosaukumu “Atlicis vien funkcionēt” (Nothing Left to Do but Function) figurē datora radīti attēli un animācijas, kas izteiktas “faktu un skaitļu” formā, pievēršoties mākslas zinātnieka Abi Varburga idejām, konkrētāk, viņa konceptiem nachleben (proti, “aizkapa dzīve” un “izdzīvošana”) un Pathosformel(“emociju formulas” jeb aizrautīga žestu valoda) un to saistībaiar datorģenerētu attēlu veidošanu un virtuālo pasaules veidošanu (worldbuilding).

Virtuālā ainā aktīvos attēlu failus var uzlūkot kā simptomus tādā ziņā, ka to uzvedība un rīcība parāda tādas latentas vai apspiestas īpašības kā RGB (krāsas un caurspīdīguma informācija), bitu dziļums (izšķirtspēja) un iestrādātais saturs (ēna vai žests). Attēli pilda kartes funkciju, definējot ainas fiziskās kvalitātes: cilvēka acs nespēj saredzēt attēla failā iestrādātās kvantitātes, taču dators spēj saskatīt citādi netveramās kvalitātes un tās izmantot virtuālās ainas renderēšanā.

Šo darbu es iztēlojos kā flirtu – atklāšanās un slēpšanās miju: “faktu un skaitļu” tekstuālā forma ņemta no esejai pievienotajām vizualizācijām, kas parāda centienus uzlūkot datorģenerētu attēlu un virtuālās pasaules veidošanas procesus kā veidu, kādā “parādīt, kā tas notiek”, un izmantot Varburga idejas kā sākumpunktu šo procesu izpratnei.

Attēli un animācijas pievēršas dažiem no šiem procesiem, piemēram, mainot virtuāla objekta apgaismojuma apstākļus un pētot, kā kešs ar pirkstu nospiedumu attēliem aizsedz virtuāla stikla caurspīdīgumu. Tomēr, noslēpjot subperceptuālo aprēķinu, kas apvieno ievades failu arsenālu nevainojamā FX, darbs saglabā savu burvību. Tas, kas paliek pāri, ir satraukums par virtuālo pasauļu veidošanu, mums saprotot, ka šo attēlu tehniskais fons ir tos apsēdušie spoki, nevis to eksistences iemesls.