– zini

robotiem eņģeļu nav

neviens neuztraucas

nelido

ar spārniem neredzamiem

nepiesedz mūs, kad esam ceļā

tāpēc grūtā brīdī

mēs vēršamies pa taisno

un, lūk, es lūdzu

skābi un ūdeni*

Tas notika dienā, kad manam dēlam bija jāizņem pase. Nevis tā, ko ņem ceļošanai jau kopš dzimšanas. Bet īstā, tā, kas pienākas saskaņā ar valsts likumdošanu, sasniedzot noteikto vecumu. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes iecirknis, kurā piesakāmi un izņemami personu apliecinošie dokumenti, atradās Pārdaugavā, celtnē, kas 1975. gadā būvēta kā paneļu fabrikas kantorēka, padomju okupācijas periodam raksturīgajā pēckara modernisma stilistikā. Gaišs, spraišļots kubs, ko piepaceļ un it kā gaisā notur betona kolonnas. Savdabīga būve, kurā nav apstrīdama pēckara modernismam raksturīgā formu estētika – konstruktīvā loģika, ritms; vienlaicīgi, humānais mērogs ir pret padomju okupācijas perioda megalomāniskajiem būvprojektiem, kas parasti uzgūlās un pārklāja jebko, kam varēja uzgulties un ko varēja pārklāt.

Godīgi sakot, pat nedomāju par ēkas vēsturi vai vispār jebko, tveicīgajā vasaras dienā iesoļojot tās foajē ar savu pusaudzi. Rīgas Centrālās bibliotēkas filiāle, pa labi var iet, var iet arī pa kreisi, nekādu norāžu, kurp, ja nepieciešams PLMP. Pie sienas milzu tablo ar dažādu administratīvu vienību nosaukumiem, no kuriem izvēlējāmies kaut ko ticamu 2. un 3. stāvā. Godīgi sakot, pat brauciens liftā manī neko vēl neuzjundīja, lai gan atpakaļskatā vajadzēja pamanīt kabīnes panelējumu, apaļās pogas, kas piespiežas ar to īpatno padevības un pretestības proporciju, kas raksturīga tikai šo liftu tikai šīm apaļajām pogām; savpatnā mehāniskā skaņa, ar kuru aizveras durvis un nožagojas visa kabīne, uzsākot gaitu.

Taču brīdī, kad atvērās lifta durvis. Tajā otrajā vai trešajā stāvā. Un mēs izgājām ļoti klusajā telpā. Notika TAS. PLMP iecirkņa tur, protams, nebija. Arī neviena cilvēka. Tumšais foajē liecināja, ka, visdrīzākais, visi, kam pajautāt ceļu, jau prom. Bet aromāts! Stīdzoša tonalitāte, kas atslēdza veselu pasauli. Veselu pasauli, par kuru es sen kā biju aizmirsusi un par kuru manam līdzgājējam, piemēram, nebija ne mazākās nojausmas, saprašanas vai zināšanu (un paldies dievam, ka tā) –padomju laikus.

Tumši brūnas, glazētas sienu flīzes, šauras, horizontālas. Saplākšņa un porolona mēbeles pārvilktas ar sarkanu, zaļu vai sinepjbrūnu buklē audumu. Metāla soli ar sārtām, brūnām vai pelēkām dermatīna virsmām. Laminēti skaidu plates skapīši. Linoleja grīda un krītoti griesti. Vai dažreiz koka dēlīši – imitējot parketu – nodiluši un pārlakoti ar krāsu un laku fabrikas produktu. Biežāk gan linolejs, pelēks vai brūns. Galda lampa ar plastikāta abažūru. Kaktā māla pods ar līdakasti vai koka kaste ar apkaltušu palmu. Gara acīm redzu visas tās grāmatas, kas aicina padarīt interjeru skaistāku ar augiem, zonēt plašās telpas ar kombinātā “Māksla” izgatavotajiem dekoratīvās keramikas, dekoratīvās kokapstrādes objektiem, metālkalumiem, kuros izvietot vienu vai otru augu, vienlaicīgi sniedzot ieteikumus, kādi būtu piemērotākie un vēlamie augi. Ikviens šis objekts ir sava laikmeta ideju un iespēju rezultāts, ikviens materiāls – sava laika rūpniecības sasniegums. Kolektīvās dzīves un plānveida ekonomikas apstākļu nosacīts. To izgarojumi – fiziski saožami. Vesela laikmeta smaržu ainava.

Glazētās keramikas sienu apdare tika ražota kā novitāte, saskaņā ar valsts standartu, un par tās pozitīvajām iezīmēm plaši diskutēts arhitektūras, būvniecības un tehniskās estētikas žurnālos.  Dermatīns, porolons. Ķimizācijas process ar visām no tā izrietošajām sekām – iespēju izvēlēties panelējumu, tekstilšķiedru vai emalju vienā no ne pārāk daudzām piedāvātajām krāsām (“Mēs aizbraucām uz rūpnīcu, un tur apkārt nevienai priedei nebija galotnes, visas nodzeltējušas, nevienu putnu vai dzīvu radību tuvumā nedzirdēja,” atminas porcelāna fabrikas ķīmiķe par vizīti krāsu un laku fabrikā Padomju Krievijā). Vesela ergonomikas zinātne nodarbojās ar vēlamajām krāsu skalām un toņiem, kas nomierina mājas apstākļos un tonizē darba vidē, liek uzmanīties vai tieši – nepiesargāties. Nez, vai tiešām izpētīts, vai nosacīti “zinātniski pamatots” vienīgais, kas bija iespējams. Zinātniskie tehniski pētnieciskie institūti nodarbojās ar “problēmām”, testiem un pārbaudēm, nodrošinot dinamiku plānveida tautsaimniecībā, kurā “racionālās plānošanas metodes” kompensēja citu faktoru iedarbības trūkumu. Savukārt sabiedrība patstāvīgi un izdomas bagāti kompensēja padomju iekārtas dažādos trūkumus. Ja pēc standarta ražotā iekārta neiet, tad to nesūta atpakaļ uz fabriku garantijas remontam (vieta smiekliem, ja ko tādu iedomājāties!), bet gan vietējais meistars – kaimiņienes brāļadēla klasesbiedra draugs – garāžā uzvirpo, izvīlē, pievīlē vai vēl kā citādi pielāgo detaļu, lai viss ietu. Metāla skaidiņām ir īpatna smarža. Putekļiem fabrikā, kad vecāks paņem tevi no dārziņa un atved pie sevis uz darbu, ir īpatna smarža. Gāzmaskas gumijai ir īpatna smarža. Spirālei, ar kuru burciņā uzvārīt ūdeni turpat darba kabinetā. Un kafijas pupiņām, kuras jāsamaļ pašam, lai neatsvešinātos no darbaspēka. Saules sakarsētam metāla slidkalniņam. Soļarkai no kamaza. Strutenei starp šķirbām betona ceļa seguma plāksnēs.

“Tieši šādi! Tieši šādi smaržoja padomju laiki!” es spiedzu savam pusaudzim, nespējot noticēt, ka kaut kas tāds vēl iespējams. Tik tīri saglabājies koncentrāts pēc visiem šiem daudzajiem gadiem, kuru laikā tas ir izvēdināts, izvējojies un aizstāts ar citām kompozīcijām. Piemēram, 90. gadi asociējas ar vieglo deguma smaku un siltajiem, iesvīdušajiem datorkrēsliem pirmajās interneta kafejnīcās. Eiroremontu draugu mājās un lētajiem importa tualetes ūdeņiem klasesbiedrenīšu starpā, apavu līmi bodēs ar precēm no Ķīnas, kad ierobežotu līdzekļu apstākļos vecāki meklē kaut ko kājās velkamu saviem bērniem. Un tā tālāk.

*** 

Tagad ir grūti teikt, pēc kā smaržo šis laikmets. PSRS ir sabrukusi. Grandiozais projekts vārdā “Strādnieku valsts” ir noslēdzies, un ar distanci var atskatīties uz tā rašanās iemesliem, funkcionēšanas kārtību, rezultātiem un sekām un izdarīt secinājumus. Savukārt laikā, kurā dzīvojam šobrīd, nav iespējams ieturēt distanci. Un šobrīd tiek pavērts jauns laikmets – digitāls.

Digitālā vide un risinājumi rada bezprecedenta nosacījumus un apstākļos. Uz līdzības pamata var vilkt paralēles ar Gūtenberga iespiedmašīnu vai tvaika dzinēja izgudrošanu un industriālo revolūciju. Tikai atskatoties var novērtēt, cik transformējošu iespaidu un cik fundamentālas sekas informācijas aprites intensificēšana un resursu ieguves un aprites intensificēšana ir radījušas. Un pēc tādas pašas līdzības pamata var spekulēt, ka nav iespējams izdomāt un iztēloties (bet tikai – vēlēties) reālās pārmaiņas, kas būs notikušas 200, 300 un 500 gadus pēc šī. Protams, arī jaunajā, digitālajā laikmetā sadzīvošanas mehānismi – vismaz sākotnējā tā posmā – ir līdzīgi kā to priekštečos. Ir grupas, kas ieskata par nepieciešamu saglabāt to kārtību, kāda bijusi iepriekš, un atgriezties pie tās. Piemēram, Mākslu un amatu kustība (Arts and Crafts Movement) laikmetā, kurā apkārt taurēja fabrikas, rēca automobiļi un klabēja personiskās rakstāmmašīnas. Arī digitālajā laikmetā ir grupas, kas konsekventi nelieto ierīces vai arī lieto tās ierobežoti. Cita grupa ar entuziasmu pieņem jebko, ko nes laikmets un ir gatavi atvedināt to līdz galējām sekām. Lielākā grupa droši vien būs variāciju spektrā starp šiem poliem. Arī šobrīd. Viens savdabīgs aspekts, kas atšķir šīs dienas pieredzi no agrākiem precedentiem, ir veids, kādā tehnoloģijas ietiecas cilvēkā kā fizioloģiskā būtnē. Abstraktā līmenī – simulējot alternatīvu realitāti, abstraktu uzslāņojumu uz tā, kam piemīt fizioloģiskas robežas – aizvien vairāk norma ir iesaistīšanās virtuālā vidē un attiecībās. Fizioloģiskā – radot tāda veida “cilvēka sistēmu”, kuras parādīšanās, iespēju robežas, funkcijas un sasaiste ar citiem līmeņiem dotajā mirklī prasītu ģēniju, lai to spētu iztēloties konkrētās formās; tajā skaitā pārgrupēšanos tajā, ko šobrīd dēvējam par “sabiedrību”. No savas 2023. gada parastā cilvēka pozīcijas, rakstot vēstuli nākotnei, es tikai gribētu jautāt, nez, kāda būs tās smaržu ainava, kādi materiāli kādā iekārtā, pildot kādu funkciju, iemiesojot kādu nozīmi un kurš, kā un ar ko to reģistrēs (vai gāzes analizatori un ožas kvēldiegi*? Domājot vēl vecajās formās), kurš un kā to atcerēsies, ja vispār?

* no Fjodora Svarovska dzejoļa “Cīņa pie Madabalhanas” Ingas Gailes atdzejojumā / Orbīta, 2017.